Diskusiju rīkoja Latvijas Radošo savienību padome (LRSP), sadarbībā ar lielākajām kultūras nozares organizācijām – Laikmetīgās kultūras NVO asociāciju, valsts kultūras institūciju vadītāju biedrību “Laiks kultūrai”, Dziesmu svētku biedrību, un ar Britu padomes atbalstu. Debatēs piedalījās piecu lielāko partiju apvienību pārstāvji: Vides izglītības fonda Par sakoptu Latviju vadītājs Jānis Matulis (SC), pašreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis (Vienotība), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Jānis Strazdiņš (ZZS), bijusī kultūras ministre, šobrīd Saeimas deputāte Kārina Pētersone (PLL) un Kara muzeja direktore Aija Fleija (VL-TB/LNNK). Partiju apvienību aizpildītās anketas un 23. septembra debašu video pieejams LRSP mājaslapā /5/164/?l=2 .

Vai vajadzīga Kultūras ministrija?

Visas piecas partiju apvienības stingri iestājas, ka nepieciešams saglabāt neatkarīgu Kultūras ministriju (KM). KM apvienošana ar Izglītības un Zinātnes ministriju (IZM) nedotu fiskālu ieguvumu, bet tikai apgrūtinātu efektīvu pārvaldīšanu un liegtu kultūrai nozarei līdzdalību valsts politikas veidošanā Ministru kabinetā. Šādu pozīciju pauda arī SC pārstāvis Jānis Matulis, lai gan vēl augustā viņš pieļāva, ka KM saglabāt neizdosies un tiks veidota apvienota Kultūras un Vides ministrija. Arī PLL līderi A. Šķēle un A. Šlesers vairākkārt izteikušies, ka ministriju skaits tiks samazināts uz astoņām (Zalāna plāns). K. Pētersone apliecināja, ka diskusijas partijā ir bijušas, taču jautājums ir izlemts un oficiālā PLL pozīcija ir: patstāvīga Kultūras ministrija. Domājot par kultūras ministra kandidatūrām, redzamākie pretendenti I. Dālderis un K. Pētersone. Prātā paturama ir arī H. Demakova, kura no PLL ir izvirzīta par Izglītības ministri. ZZS un VL-TB/LNNK pārstāvošie J. Strazdiņš un A. Fleija vislabprātāk paliktu savās vietās – Saeimas komisijā un Kara muzejā. Savukārt SC kandidāta Jāņa Matuļa iespēja nonākt kultūras ministra postenī vērtējama ar mazu varbūtību pie jebkuras koalīcijas.

Kultūras ministrijas budžets 2011. gadā

2010. gadā KM kopējais budžets bija 67 miljoni Ls. Atņemot no tā ES fondus un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas celtniecības projektu, kas ir mainīgas budžeta pozīcijas, atliek 50 miljoni Ls regulāro kultūras funkciju – Profesionālā māksla, Kultūras mantojums, Kultūrizglītība – īstenošanai. Partijām tika uzdots jautājums, vai 2011. gadā šo kultūras funkciju finansējums tiks saglabāts vismaz esošajā apjomā.

Anketā visas partijas bija vienisprātis, ka finansējumu kultūrai samazināt nav iespējams un nedrīkst. Šādam viedoklim ir zināms pamats. Kopš 2008. gada KM budžets samazināts par 43 %, un jau 2010. gadā lielai daļai kultūras institūciju veidojas parādi, kas, ļoti ticams, būs jāsedz no Neparedzētiem izdevumiem. Tomēr ņemot vērā nepieciešamību konsolidēt valsts kopējo budžetu par minētajiem 395 – 440 miljoniem Ls, kā arī Valsts Kancelejas veiktā funkciju audita ieteikumus, jautājām partijām: no kā atteiksieties, ja tomēr būs jāsamazina izdevumi. SC, ZZS, PLL, Vienotība neredz iespēju samazināt. Piesardzīgāki solījumos ir VL-TB/LNNK, kā vienu no optimizācijas avotiem pieļaujot aģentūru Kultūras informācijas sistēmas (KIS), kuras īstenotie muzeju kopkataloga un kultūras kartes projekti neesot pietiekami kvalitatīvi un aktuāli. I. Dālderis apliecināja, ka kandidē vienīgi ar nosacījumu, ja kultūras budžets paliek iepriekšējā līmenī, un nepiekritīs pēc vēlēšanām vadīt KM ar samazinātu budžetu.

Valsts Kultūrkapitāla fonda statuss un finansējums

Ņemot vērā, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) bija galvenais kultūras radošā procesa finansējuma avots, un tā budžets pēdējos divos gados samazināts par 72 %, partijām tika jautāts par mehānismiem, kā nodrošinās kultūras radošā procesa turpināšanos. SC un ZZS ir stingri par atgriešanos pie VKKF finansēšanas no speciālā budžeta (3 % no alkohola akcīzes, 3 % no tabakas un 50 % no azartspēļu un loteriju nodevas), un aicina pārskatīt vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. VL-TB/LNNK pragmatiskāk rosina atgriezties pie minētajiem akcīzes procentiem, bet saglabājot piesaisti valsts kopējam budžetam (kā tas pēc likuma šobrīd ir Autoceļu fondam). PLL un Vienotība ir par atgriešanos pie speciālā budžeta, bet saredz, ka tas izdarāms vienīgi pēc saistību izbeigšanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, ne ātrāk kā 2012. gadā. PLL un Vienotība atbalsta ierosinājumu noteikt, ka VKKF tiek paredzēts 15 % no kultūras funkciju finansējuma. I. Dālderis uzskata, ka pie esošā 50 miljonu finansējuma kultūras funkcijām, tas ir pilnīgi iespējams apjoms. Jāatzīmē, ka šis punkts par 15 % iekļauts arī abu partiju programmās, kas rada pamatotākas cerības, ka jau 2011. gadā sāksies pakāpeniska VKKF budžeta palielināšana, kas ļaus ne vien izsludināt kultūras projektu konkursu, bet arī nodrošināt kultūras periodikas iznākšanu un Mērķprogrammu un Kultūras programmu īstenošanu.

Dotēšanas kritēriju pilnveide

Šobrīd lielā daļā kultūras apakšnozaru nav skaidri definēti dotēšanas kritēriji, tā radot augsni dažādām spekulācijām par valsts dotācijas sadales iemesliem. Partijām tika jautāts, vai tās plāno strādāt pie kritēriju izstrādes. Pirmkārt, nošķirot infrastruktūras uzturēšanas izdevumus no kultūras radošā procesa finansēšanas. Otrkārt, pakāpeniski virzoties no iestāžu finansēšanas sistēmas uz īstenoto funkciju finansēšanu, tādējādi radot veselīgu konkurenci vienas nozares institūciju starpā, un atverot piekļuvi arī nevalstiskajām organizācijām. PLL sola dotēt kultūras pieejamību, nevis iestādes, un ir gatavi strādāt pie kvalitatīvo kritēriju izstrādes un mērīšanas. Vienotība ir par kritēriju izstrādi Profesionālās mākslas apakšnozarēs. VL-TB/LNNK uzskata, ka uz 2011. gada budžetu nav laika izstrādāt kritērijus, bet pirmkārt būtu jāsedz institūciju uzturēšanas izdevumi un atalgojums. SC norāda, ka jābūt sabalansētākam dotācijas sadalījumam nozaru starpā, jo nav normāli, ja Operai ir 3,7 miljoni, bet visai Filmu nozarei 1 miljons. ZZS ir reizē gan par kritēriju izstrādi, gan par palikšanu pie esošajiem kritērijiem ierobežota budžeta apstākļos.

Kultūras un radošās industrijas

Radošums, radošās industrijas šobrīd ir populāri vārdi Eiropas politikā un ļauj piesaistīt ievērojamu ES fondu apjomu. 2007. – 2013. gadā ES fondi no KM paredzēti tikai infrastruktūras celtniecībai reģionos un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Salīdzinot ar citām ministrijām, ES fondu apjoms ir ļoti neliels. Anketā tika jautāts, kādus vēl kultūras un radošo industriju atbalsta mehānismus plānojat. Tikai divas partiju apvienības (PLL, Vienotība) ir programmā atsevišķi izcēlušas radošo industriju atbalstu. SC rosina palielināt valsts finansējumu kino nozarē. VL-TB/LNNK aicina ieviest VKKF mērķprogrammu Starptautiskā sadarbība, un norāda, ka ES fondu apguvi lielākā apjomā kavē nepieciešamība investēt projekta izstrādē vēl pirms finansējuma saņemšanas, bet šādu resursu kultūras institūciju rīcībā nav. I. Dālderis kā sasniegumu min Radošā inkubatora atvēršanos Andrejsalā (projekts gan tika iniciēts vēl H. Demakovas laikā), un progresu sadarbības veicināšanā starp kultūrizglītības iestādēm un kultūras sektora darba devējiem. Savukārt, K. Pētersone izceļ Rīgas domē izveidoto Filmu fondu, kas piešķir līdzfinansējumu kopprodukcijas filmu ražošanai Latvijā. Visas partijas anketā norāda, ka nākamajā ES fondu programmēšanas periodā radošo industriju pasākumus būtu nepieciešams nošķirt no citām atbalsta programmām. Tomēr nav konkrētu priekšlikumu, kā padarīt šo finansējumu pieejamāku.

Kultūrizglītības pieejamība un kvalitāte

Ar kultūrizglītību partijas pamatā saprot bērnu mūzikas un mākslas skolas, un tām visi sola atbalstu. Runājot par vidējo profesionālo izglītību mūzikas un vizuālās mākslas nozarēs, konkrēti priekšlikumi ir tikai PLL un Vienotībai. ZZS visas problēmas paredz atrisināt, ieviešot principu “Nauda seko kvalitātei”, bet kvalitāti noteikšot ar likumdošanas normām. VL-TB/LNNK savukārt uzskata, ka kultūras nozarē šos kvalitatīvos rādītājus ir grūti nomērīt. PLL pauž viedokli, ka trīs kultūrizglītības augstskolas (Mākslas akadēmija, Mūzikas akadēmija, Kultūras akadēmija) ir konkurētspējīgākas nekā lielākā daļa pārējo Latvijas augstskolu. Tomēr lielāka studiju programmu atbilstība darba tirgus prasībām būtu panākama, ja mainītu pašreizējo sistēmu, kad studiju programmas tiek akreditētas uz astoņiem gadiem, tā vietā liekot pašu augstskolu akreditāciju. Izglītības kvalitātes kritēriji jāizstrādā KM kopā ar kultūras nozares darba devējiem. I. Dālderis: budžeta vietas mūzikas vidusskolās jānosaka atbilstoši darba tirgus prasībām, un tas jau notiek. Otrkārt, kultūras augstskolu izglītības satura kontrole ir IZM pārziņā, un tas būtu jāmaina, lai KM varētu efektīvi pārraudzīt augstākās izglītības kvalitāti trijās kultūras augstskolās. Treškārt, saglabājot triju augstskolu patstāvību, nepieciešams padarīt to studiju programmas atvērtākas, dodot studentiem lielāku kursu izvēles brīvību un piesaistot ārvalstu studentus. Neviena no partijām savos kultūrizglītības stratēģijas plānos nepiemin teātri, literatūru vai filmu nozari, kam arī finansējums kopumā ir desmitiem reižu mazāks nekā mūzikai un vizuālajai mākslai.

Kultūra reģionos un Dziesmu svētki

Vienotība un PLL kā prioritāti kultūras pieejamībai reģionos uzskata mākslas un mūzikas skolu tīkla saglabāšanu, profesionālo kolektīvu viesošanos, ko apmaksā pašvaldības, kā arī kultūras infrastruktūras būvniecību. Kā saglabājamu mehānismu visas partijas min VKKF mērķprogrammu reģioniem, kas gan 2010. gadā bija tikai 100 000 Ls.

Dziesmu svētki ir vēl viena emocionāla tēma, ko atbalsta visi. J. Strazdiņš (ZZS) uzskata, ka Dziesmu svētki ir iekļauti UNESCO kultūras pieminekļu sarakstā, un tāpēc nekad nezudīs. Visas partijas kā Dziesmu svētku pamatnosacījumu atbalsta obligātas mūzikas un kordziedāšanas stundas ieviešanu vispārizglītojošās skolās. SC rosina Dziesmu svētkus padarīt tautiskākus, neprasot tik augstu profesionalitāti, un attiecīgi pieļauj arī valsts finansējuma samazināšanu uz organizēšanas rēķina, stimulējot publisko-privāto partnerību. I. Dālderis kā prioritāti min mērķdotāciju kolektīvu vadītājiem un reģionālās reformas laikā izjauktās struktūras atjaunošanu.

Sabiedrības iesaistīšana kultūras politikas īstenošanā

Sabiedrības un kultūras sektora organizāciju iesaistīšanai kultūras politikas veidošanā partijas solās izmantot jau zināmos instrumentus – nozaru padomes, Nacionālo Kultūras padomi (NKP), kā arī aicinās nevalstiskās organizācijas darba grupās. Formāli šie mehānismi jau pastāv, taču to ietekme ir neliela. Gan NKP, gan nozaru padomes KM līdz šim vairāk izmantojusi informācijas paziņošanai post factum, nekā konsultācijām lēmumu pieņemšanā. Līdz šim nedzirdētu ideju, kā iesaistīt sabiedrību izteica I. Dālderis, ierosinot veidot sabiedriskās padomes pie lielajām valsts kultūras institūcijām. Nav gan īsti skaidrs, kā tajās tiktu nodrošināta sabiedrības pārstāvniecība, un par ko tieši šīs sabiedriskās padomes lemtu (par repertuāru?).

Noslēguma secinājumi

Kopumā jāteic, ka PLL un Vienotības kultūras programmas izskatās pārliecinošāk. Tas arī saprotams, ņemot vērā, ka pēdējos piecpadsmit gadus Kultūras ministriju vadījuši tikai šobrīdējās Vienotības un Par labu Latviju pārstāvji. Interesantas idejas ir arī SC, VL-TB/LNNK un ZZS. Taču svarīgākais, ka būtiskākajos jautājumos, par Kultūras ministrijas pastāvēšanu un budžetu, VKKF, mūzikas un mākslas skolām, Dziesmu svētkiem, visām partijām ir līdzīga pozīcija. Tas ļaus pēc vēlēšanām pamatoti pieprasīt no partijām konstruktīvu sadarbību šajos jautājumos.