EN
Arnolds Klotiņš. "Jūnija tēzes". 2013

1988. gada 1. un 2. jūnija radošo savienību sanāksme bija viens no svarīgākajiem impulsiem, lai Latvija sāktu virzīties pa neatkarības atgūšanas ceļu, un šis ceļš, kā zināms, ir vainagojies ar dažiem panākumiem, kā arī ar nopietniem trūkumiem valsts dzīvē.

Esam atbrīvojušies no pakļautības lielvalstij, kur latviešiem draudēja pārtautošana kā valsts politika. Esam nodrošināti pret ārvalstu militāru intervenci. Esam kļuvuši par lielas ekonomiskas savienības dalībvalsti. Zināmos ietvaros varam paši noteikt savas valsts saimniecisko un politisko modeli.

IEKŠPOLITISKĀS NEVEIKSMES.

1) Strauji mainot saimniecisko sistēmu („šoka terapija”), nav sabiedrībai izskaidrots (izglītības sistēmā, plašsaziņas līdzekļos u.c.), kā darbojas modernais kapitālisms. Līdz ar to sabiedrība šos gadu desmitus ir atradusies it kā saimnieciska samulsuma stāvoklī – ar priekšstatu, ka valsts ir materiālo labumu uzkrājēja un no tās var prasīt un saņemt.

2) Drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika ieviests no ASV labējām ekonomistu aprindām (t.s. Čikāgas skola) pārņemtais saimnieciskais ultraliberālisms, ko grupai nākamo partijas Latvijas ceļš darbinieku bija ”īsā kursa” formā dažās nedēļās ieskaidrojis Džordžtaunas Universitātes profesors Juris Vīksniņš. Latvijas valdošā elite par spīti tam, ka ultraliberālisms novedis pie arvien lielākas ienākumu diferenciācijas un nabadzīgā slāņa augšanas gan pašā ASV, gan citur, joprojām akli realizē ultraliberālu politiku.

3) Latvija nav spējusi izvirzīt intetelektuāli spēcīgu līderu grupu, kas spētu definēt ilglaicīgu valsts kursu un apvienot latviešu tautu noteiktu lielu nacionālu mērķu sasniegšanai, kā arī aizstāvēt šos mērķus un to sasniegšanas metodes savu politisko ārvalstu sabiedroto priekšā. Tā vietā ir notikusi kusla manevrēšana, iztopot dažādu citu valstu grupu un to ideologu interesēm. Rezultātā liela sabiedrības daļa ir zaudējusi ticību savas valsts iekšējam spēkam

SAIMNIECISKĀS NEVEIKSMES.

1) Pakļaujoties ultraliberālisma doktrīnai par t.s. visspēcīgo tirgus regulējošo lomu, Latvija ir privatizācijas formā izdāļājusi savus vērtīgākos īpašumus (Ķemeru sanatorija kopā ar milzīgo dūņu teritoriju un dziedniecības potenciālu!!!, u.d.c.). Pilnīgi atsakoties no tautsaimniecības ekonomiska regulējuma, Latvijas valsts ir padarījusi sevi par pakļāvīgu noieta tirgu starpnacionālajām ekonomiskajām un finanšu korporācijām, iegūdama no pārrobežu liberālajām ekonomiskajām attiecībām daudz mazāk, nekā atdevusi.

2) Latvijas valdošā elite nav apzinājusies un nav pārliecinājusi ES partnerus, ka cenu un izmaksu izlīdzināšana starp valstīm, kas vecajās ES valstīs tika pamazām panākta ar pus gadsimta ilgām pūlēm, pievienojoties jaunai valstij, nevar notikt pēkšņi, bet, ja tā tiek uzspiesta, (kas noticis Latvijas gadījumā), tad noved saimnieciskā lejupkritienā un plašu aprindu lumpenizācijā.

NACIONĀLĀS POLITIKAS NEVEIKSMES.

1) Latvijas valdības un intelektuālās aprindas nav spējušas izskaidrot Rietumu partneriem savas valsts īpašo izņēmuma stāvokli pēc 50 gadu ilgas citu valstu pilsoņu iepludināšanas Latvijā – izņēmuma stāvokli, salīdzinājumā ar tām nacionālajām valstīm, kas izstrādājušas valstiskas piederības un cilvēktiesību principus to ilgstošā vēsturiskajā attīstībā; ilgstošā okupācijā prettiesiski izmainītā demogrāfiskā situācija rada izņēmuma stāvokli, kam nav bez ierunām piemērojama pavisam citos apstākļos tapusi cilvēktiesību deklarācija. Turklāt, uzspiežot Latvijai cilvēktiesību normas attiecībā pret aneksijas laikā iepludinātām personām, joprojām tiek ignorēts 1948.gadā pieņemtās ANO Cilvēktiesību deklarācijas 29. pants, kura 2. punkts nosaka, ka „nav pieļaujama cilvēktiesību piemērošana, ja tiek kaitēts pamatnācijas interesēm”. (Šeit dots tulkojums no franču valodas; latviešu valodā ANO Cilvēktiesību deklarācija dīvainā kārtā publiski nav pieejama, savukārt krievu tulkojumā tikpat dīvainā kārtā vārdkopa „pamatnācijas interesēm” viļus neviļus aizvietota ar vārdkopu „citu interesēm”…). Rezultātā Latvijā joprojām pastāv plaša valstsnepiederīgo (t.s. nepilsoņu u.c.) kopiena, kas fiziski dzīvo Latvijā, bet garīgi (ar savu informatīvo telpu) atrodas bijušajā Padomju Savienībā.

NOVĒLĒJUMI NĀKOTNEI.

1) Jaunā paaudze steidzami jāizglīto izpratnē par globalizētu un ultraliberālu pasaules sistēmu. To var izdarīt tikai ar skolas un vispirms pašu skolotāju pārorientāciju, (jo skolēns var mainīties tikai ar izmainītu skolotāju) – tāpēc izņēmuma kārtā ir jāmobilizē zinātnieku un citi intelektuālie spēki straujai jauna līmeņa skolotāju sagatavošanai.

2) Plašsaziņas līdzekļiem pakāpeniski, bet nekavējoties jāpāriet no ultraliberālismam raksturīgās izklaidēšanas un apdullināšanas mānijas uz dažāda tipa izglītojošiem un apgaismojošiem raidījumiem. Jāierobežo privāto raidorganizāciju intelektuāli destruktīvā darbība.

3) Lai nodrošinātu vienotas valsts valodas funkcionēšanu un izbeigtu pamatnācijas piespiedu dzīvi krieviskā vai puskrieviskā valodas telpā, valsts bērnudārziem un valsts skolām pakāpeniski jāpāriet uz mācībām vienā – latviešu – valodā. Arī tas prasa skolotāju korpusa radikālu kvantitatīvu un kvalitatīvu pieaudzēšanu.

4) Steidzami jārūpējas par Latvijas nacionālā kapitāla veidošanu un vairošanu un tā apkalpošanu nacionālās interesēs. Tāpēc nekavējoties jāveido valsts investīciju bankas, kā arī pašvaldības bankas vai krājaizdevu sabiedrības.

5) Intelektuālajām un politiskajām aprindām nopietni jāstrādā, lai izveidotu nācijas un valsts ilglaicīgas attīstības vīziju, kā arī lai pielāgotu likumdošanu izvirzīto fundamentālo mērķu sasniegšanai.

6) Visiem līdzekļiem jāstiprina valstsnācijas pašapziņa un iekšējais spēks.


atgriezties