Konferences gaitā ne tikai atcerējās tik nozīmīgo plēnumu, bet tieši un konkrēti akcentēja mūsdienu situācijas nopietnību, kuras risināšanā ir atkal jādod vārds Latvijas radošajai inteliģencei. Īsumā tas tika atspoguļots konferences gaitā pieņemtā uzsaukuma tēzēs. Lūk, dažas no tām.
„1. un 2. jūnijā aprit vēsturiskā Radošo savienību paplašinātā plēnuma 20. gadskārta, kad pirmo reizi padomju cenzūras apstākļos no inteliģences saieta tribīnes tika pausta patiesība par latviešu nacionālās kultūras, dzimtās valodas, demogrāfiskās un ekoloģiskās situācijas apdraudējumu PSRS centralizētā režīma apstākļos.”
„Jaunāko laiku Latvijas vēsture joprojām nav uzrakstīta. Konference ir aicinājums plēnuma dalībniekiem pasteigties dokumentēt joprojām nesavāktās liecības, mudinājums vēsturniekiem tās apkopot un iekļaut Latvijas vēstures stāstā, uzrunāt jauno paaudzi un arī šodienas inteliģenci.”
Kā viens no konferences rezumējuma viedokļiem izskanēja LRSP priekšsēdētāja Uģa Prauliņa teiktais:
„Manuprāt, šajā konferencē tika parādīts laika tecējums: otrreiz tajā pašā upē grūti iekāpt formas dēļ (pasaule mainās), taču ideja paliek. Temati paliek vecie: cik stipra ir mūsu neatkarība? cik daudzi ir ar mieru to nosargāt? cik vesels ir mūsu godaprāts? kāda ir mūsu demogrāfiskā situācija? cik veselīga ir mūsu nacionālā pašapziņa? Tagad, kad mēs esam brīvi, cik ir to, kas būtu ar mieru riskēt (tikai riskēt) ar savām karjerām? Kāpēc tik daudz cilvēku PAMET šo zemi – Latviju, par kuru mēs tā cīnījāmies? Atdodam savu vietu jaunatnācējiem, kuri pragmatiski ieņems radušos vakuumu un – redzot mūsu zemo pašnovērtējumu – tuvākā nākotnē var diktēt mums savas kultūras (subkultūras) noteikumus. Un vēl – politiskā „pragmatisma” sekas ir novedušas pie totālas mūsu pašu vēstures nezināšanas, skolās „patriotiskums” aprobežojas tikai ar romantisku svecīšu dedzināšanu (vāju saprotamu notikumu sakarā). Es domāju, ka ir kāda nezūdoša kārtība: Ausekļa domas par izglītības nepieciešamību – tas ir tieši tas, kas mūsdienās, tāpat kā istaba – jātīra ik pa laikam, nevis tikai 1988. un 2008. gadā. Istaba atkal ir pieaugusi kā Augeja stallis.
LRSP nākošie uzdevumi ir ne tikai finanses – kā piesaistīt sponsorus un kā strādāt ar ES fondiem, partneriem. Ir radusies plaisa starp paaudzēm. Jaunākās paaudzes ir labi un mūsdienīgi izglītotas, tomēr mazāk informētas, kādas bijušas cīņas PAR Latvijas neatkarību; pēdējā laikā vairāk izgaismojušās dažādu ekonomisko grupējumu paaudžu cīņas par citiem – pragmatiskiem mērķiem. Vai pašlaik pirmajā vietā nav izvirzījusies cīņa par varu un ar šīs varas iegūšanu saistītajiem labumiem? Mēs sevi novājinām savstarpējos strīdos, taču lācis, vilks un lapsa ir tepat un gaida sieru no vārnas...”
Uģis Prauliņš pauž pārliecību, ka LRSP rašanās un līdzšinējā darbība bija un ir tikai sākums, brīdinājums, ka Latvijas radošā inteliģence nav pametusi vēstures skatuvi. Ir pienācis laiks jaunai inteliģences modrībai un sabiedriskai aktivitātei. Tas parasti notiek izšķirošos brīžos – tad, kad ir reāli draudi mūsu kultūrai.