Sestdien iesim uz vēlēšanām un man komentārs izglītības un politisko reklāmu sakarā. Kāds politiķis ar vidējo izglītību, kurš pretendē uz Rīgas pilsētas galvas amatu, politiskajā reklāmā salīdzina sevi ar citu, 20.gs.sākuma pilsētas galvu – Džordžu Armitstedu, kurš ar izcilību beidzis Rīgas Politehnikumu, atkārtoju, nevis vienkārši beidzis, bet ar izcilību. Savas zināšanas pēc tam vēl papildinot Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Un tieši šī izglītība un plašais redzes loks ļāvis viņam būt par pilsētas galvu 11 gadu garumā.

Meklējot Konversācijas vārdnīcā ziņas par Rīgas pilsētas galvām, par katru atradu vien ļoti skopas gadu rindas, turpretī ļoti plašas sadaļas bija par Rīgu mākslā, Rīgu literatūrā, folklorā, Rīgas arhitektūru.

Šajos gados esam daudz izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes. Daudzi atgriezušies ar jaunām atziņām, daudzi bez. Kas ir tas, kas veido pirmo priekšstatu par zemi, kur iebraucam? Uzreiz jūtam, vai tā ir draudzīga vai nedraudzīga vide, vai gaisotni nosaka tumši vai gaiši spēki, redzam arhitektūru, redzam cik kvalificēti ir strādnieki, kuri idejas ir realizējuši dabā, redzam dizainu kā formu, inovācijas un noformējuma mākslu, redzam attieksmi pret tradīcijām, redzam attieksmi pret kultūras mantojumu.

Iebraucot kādā pilsētā, kur debesskrāpju būvlaukumu redzētu iedētu vecu muižiņu pudurī, kā to redzam Pārdaugavā, dvīņu torņu celtniecības būvlaukumā, man būtu jādomā par to, ka šeit kaut kas nav kārtībā ar izpratni par vēsturisko vidi, par pārāk lielu biznesa ietekmi. To, ka politiķi iet roku rokā nevis ar kultūras, bet biznesa struktūru interesēm. Arī tagad pieminot tuvojošās vēlēšanas, būtu interesanti zināt, kuru politisko spēku pārstāvju paraksti ir zem šīm būvatļaujām. Es noteikti par viņiem nebalsotu.

Visu to es skaidroju ar izglītības robiem. Arī tik sadzīvisku lietu, kā nosaukumu piešķiršanu dzērieniem. Jau sen mani mulsinājis fakts, ka krievu nacionālais dzēriens kvass tiek pildīts pudelēs ar pilskalnu un citu nacionālu atribūtikas attēliem. Tagad varam nopirkt ‘’Ulmaņlaika kvasu’’. Domāju, ka no austrumu kaimiņa cietušā valsts prezidenta pīšļi Krasnovodskas stepēs šis fakts saceļ pamatīgu vērpeti. Ja jau par kvasu, tad nolasīšu, ko lasām citā reklāmā: ‘’…Rīgā kvasam ir bijušas ļoti senas un paliekošas tradīcijas – vēl kopš laikiem, kad Krievijas kņazs, par godu kristīšanai lika tautai dalīt medu un kvasu. Rīgas tad vēl nebija, Zaķusalas teritorijā, aiz televīzijas torņa, atradās tikai kupču tirgus, tajā nozīmīga loma bija arī kvasam, kura pagatavošanas recepti mantojusi arī mūsu, vairāk kā 140 gadu vecā Iļģuciema rūpnīca…”

Par mākslas izstādēm un masu saziņas līdzekļiem.

Mums nepietiek ar 100g kultūras televīzijā. Kādreiz pārņem sajūta, ka jāiet krustcelēs un jākauc, tad varbūt kāds pamanītu, bet varbūt arī nē. Es runāju to mākslinieku vārdā, bet tie ir gandrīz visi, kuru izstādes paslīd garām preses, radio un televīzijas nepamanītas. Šeit būtu tās pozitīvās ziņas, pēc kurām tā ilgojamies. Neesmu manījis, ka mākslinieki strādātu mazāk, ka izstādes notiktu retāk. Un katrs no viņiem ir pelnījis, ka tiktu ievērots. Jo visbiežāk, tas ir nesavtīgs uz pašaizliedzīga entuziasma un sūtības apziņas bāzēts darbs. Ir kliedzoši netaisni, ka bieži daudzu gadu darbs, visbiežāk ieguldot personīgos līdzekļus, paliek ne tikai nenovērtēts, bet tas skumīgākais, arī nepamanīts.  Ja jau esam mākslinieku zeme, tad kāpēc laupam šo informāciju mūsu līdzpilsoņiem? Informācijai presē jābūt objektīvai, nevis selekcionētai pēc redaktoru vai kultūras daļu vadītāju gaumes. Bieži vien kultūras darbinieki ar skaudību var noraudzīties uz informāciju par sportu. To saņemam ikdienas, gan presē, gan televīzijā.  Vai tas neliecinātu par mūsu sabiedrības brieduma pakāpi, kultūras līmeni un cieņu pret garīgām vērtībām. Lūdzu šo prasību pēc visaptverošas kultūras notikumu informācijas nodrošinājuma ierakstīt rezolūcijā. Protams, ka tas saistīts ar līdzekļiem, bet lielā mērā arī ar vērtību pārvērtēšanu un jaunu domāšanas veidu.

Par TV un radio plašāk runājot, tikai kurlais un aklais nesaprot, ka dzīvojam nevis Eiropas savienības, bet Krievijas informātikas telpā. Varam jau uzgriezt katrs savu iemīļoto radio un ļauties ilūzijām. Saņemsimies un atvērsim acis. Var jau teikt, ka katram inuītam tagad ir satelīta antena, bet, ja Tu, piemēram,  dzīvo Pārdaugavā koku pavēnī, tad Tev ir jāizvēlas starp ‘’Baltkom’’ vai ‘’Lattelekom’’ kabeļiem, kuri abi ir pārsātināti ar Krievijas vai krieviski runājošiem kanāliem. Dīvaini, bet 90-os gados situācija bija labāka. ‘’Baltkom’’ pārraidīja oriģinālās valodās lielākoties Eiropas kanālus. Kāpēc es, kā mākslinieks, par to runāju? Tāpēc, ka es šajā informātikas telpā nejūtos komfortabli un neredzu, ka kāds taisītos šajā jomā ko mainīt un, ka man būtu izvēles iespējas. Pie tam šajā informātikas telpā dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Lieki jautāt : kur tiek stūrēts un, kam tas ir izdevīgi?

Par ticību.

Ticību katram Latvijas iedzīvotājam, ka Tu un Tavs darbs kādam esat vajadzīgi, un, ja mēs nevaram Tevi atbalstīt, tad mēs zinām, ka Tu esi – vai Grobiņā, vai Goliševā, Ipiķos vai Neretā. Kad dzirdu par atbalstu tikai izcilībām, tas gan attiecas tieši uz kultūras jomu, tad zinu, ka pie šādas kultūrpolitikas drīz mums  vairs izcilību nebūs. Ikvienam jājūtas piederīgam un vajadzīgam. Tā vismaz ir Latvijas Mākslinieku savienības nostādne, novērtējot mūsu profesionālo daudzveidību un katra mākslinieka savdabīgo ieguldījumu kopējā kultūras ainā.

Toreiz un tagad.

Neskatoties, ka mūs pārraida radio un televīzija, domāju, ka vēsturi mēs šeit pašreiz netaisām. Forumi, plēnumi un konferences notiek viens pēc otra. Vēsturi sāksim taisīt, kad iziesim no šīs zāles. Vēstures taisīšana tagad mums ir ikdiena, nevis svētki.

Toreiz mums bija ienaidnieks, kurš apdraudēja mūsu tradīcijas, mūsu valodu, mūsu tautas pastāvēšanu.

Tagad ienaidnieks ir mūsos pašos – mūsu pasivitāte, mūsu neticība saviem spēkiem, mūsu nenovīdība, mūsu inertums, mūsu provinciālisms.

Starpība starp toreiz un tagad ir, protams, arī mākslas dzīvē.

Toreiz, lai arī robežas nebija tik striktas kā politikā un sadzīvē, tomēr pastāvēja mierīgi līdzās pastāvošs dalījums, jaunie - progresīvie, vecie – konservatīvie, tradicionālie.  

Tagad mierīgi līdzās pastāv daudzkrāsaina mākslinieku buķete. Bez pretrunām katrs kopj savu lauciņu un, ja nu vienīgi varam dalīt veiksmīgākos un mazāk veiksmīgos. Bet, kad tiek dalīti valsts līdzekļi vizuālajai mākslai,  tad jau varam cerēt vienīgi uz to, ka dalītāji būs objektīvi, bezpartejiski, lojāli, ka dalītāji stāvēs pāri savām personīgām simpātijām vai antipātijām.

Nobeigt vēlos ar amerikāņu admirāļa Stīvena Diketa 1816.gadā teiktajiem vārdiem:

‘’Right or wrong – my country’’. (‘’lai ar’ kā – mana valsts”)

Mārtiņš Heimrāts,

Latvijas Mākslinieku savienības prezidents